Augstākās tiesas Senāts sašaurina darba devējam Darba likumā noteikto neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanas pienākumu

09.04.2019 Augstākās tiesas Senāts sašaurina darba devējam Darba likumā noteikto neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanas pienākumu

1b0e8809 9e76 4e8e 8e19 30f89f3713c3Ja, darba devējs spēs pierādīt, ka neskatoties uz darba ņēmēja informēšanu un mudināšanu izmantot atvaļinājumu, darba ņēmējs apzināti un mērķtiecīgi atvaļinājumu neizmanto, darba devējam nebūs pienākums izmaksāt kompensāciju. 

2019. gada 29. martā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments izskatīja lietu Nr. SKC-62/2019, kurā izteicis nozīmīgas atziņas jautājumā par neizmantotā atvaļinājuma kompensācijas izmaksu darbiniekam, izbeidzoties darba tiesiskajām attiecībām. Atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesību normām, tiesa sniegusi Darba 149. panta piektās daļas tulkojumu, kas turpmāk jāņem vērā citām tiesām, skatot darba strīdus, kā arī darba devējiem un darba ņēmējiem. Lai arī Darba likuma 149. panta piektā daļa paredz darba devējam beznosacījuma pienākumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, Augstākā tiesa noteikusi iespējamos izņēmuma gadījumus šāda pienākuma izpildei.

Ja, darba devējs spēs pierādīt, ka neskatoties uz darba ņēmēja informēšanu un mudināšanu izmantot atvaļinājumu, darba ņēmējs apzināti un mērķtiecīgi atvaļinājumu neizmanto, darba devējam nebūs pienākums izmaksāt kompensāciju. 

Jāatgādina, ka 2015. gada 1. janvārī spēkā stājās grozījumi Darba likuma 149. panta piektajā daļā, nosakot, ka kompensācija par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu ir jāizmaksā par visu darba tiesisko attiecību periodu. Šādi grozījumi tika veikti, jo tiesu praksē tobrīd bija attīstījusies tādējādi, ka, ņemot vērā Darba likuma 149. panta trešās daļas un piektās daļas saturu, kā arī Darba likuma 31. pantā noteikto noilguma termiņu, neizmantoto atvaļinājumu var pārcelt uz vienu gadu, un, ja šis atvaļinājums netiek izmantots, kompensācija nepienākas.

2019. gada 29. marta spriedumā tiesa ir secinājusi, ka, neskatoties uz Darba likuma 149. panta piektajā daļā ietverto pienākumu izmaksāt kompensāciju par visu darba tiesisko attiecību periodu, kompensācijas periods objektīvu iemeslu dēļ var tikt saīsināts. Tiesa secinājusi, ka kompensācija par visu darba tiesisko attiecību periodu darba ņēmējam pienākas tikai tad, ja darba ņēmējs atvaļinājumu nav izmantojis objektīvu iemeslu dēļ. Maksājot kompensāciju par visām neizmantotajām atvaļinājuma dienām, arī tām, kuras darbinieks nav izmantojis subjektīvu iemeslu dēļ, tiek veicināts Eiropas Savienības tiesību normām pretējs rezultāts. Tiesas ieskatā gadījumos, kad darba ņēmējs, tā vietā, lai izmantotu atvaļinājumu, apzināti un mērķtiecīgi neizmanto piešķirto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, lai saņemtu finansiālu kompensāciju, darba devējs var neizmaksāt kompensāciju par visu darba tiesisko attiecību periodu, ja šādu faktu spēj pierādīt (piemēram, darba devējs ir regulāri, rakstveidā informējis un mudinājis darba ņēmēju izmantot atvaļinājumu).

Ņemot vērā jauniedibināto tiesu praksi, ja darba devējs spēs pierādīt, ka, neskatoties uz darba ņēmēja informēšanu un mudināšanu izmantot atvaļinājumu, darba ņēmējs apzināti un mērķtiecīgi ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neizmanto, tādējādi rīkojoties pretrunā ar tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu obligāto raksturu, darba devējam nebūs pienākums izmaksāt kompensāciju par visu periodu, kurā darba ņēmējs nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tādējādi ne tikai darbiniekam ir tiesības prasīt, lai tiek piešķirts ikgadējais atvaļinājums, bet arī darba devējam ir tiesības prasīt, lai darbinieks ikgadējo atvaļinājumu patiešām izmanto, bet, ja atvaļinājums apzināti netiek izmantots – atteikties neizmantotās atvaļinājuma dienas kompensēt naudā. Noteikti jāatceras, ka darba devēja pierādīšanas pienākums paliek spēkā!