Tādēļ pirmajā brīdī vienīgā atbilde, kas nāca prātā, bija: “Nestrīdēties. Piekāpties.” Taču, arvien domājot par šo jautājumu, atklājās vairāki strīdu risināšanas aspekti, kas obligāti nepieprasa bezierunu piekāpšanos un ļauj nonākt pie pozitīva risinājuma. Šo rīcības modeļu apzināšanās varētu noderēt ikvienam, kurš nonācis civiltiesiskā konflikta situācijā, un kuram ir nepietiekoši finanšu resursi savas juridiskās aizstāvības organizēšanai. Neapšaubāmi, principiālos strīdos personai, kurai nebūs iespēja finansēt sev juridisko palīdzību, pierādīt savu taisnību nebūs vienkāršs uzdevums. Lai gan kategoriski pateikt, ka lieta šādos gadījumos tiesā noteikti tiks zaudēta, arī nevar, jo tiesai civilprocesā, kurā viens no svarīgākajiem tiesību principiem ir procesuālā sacīkste, ir mehānismi taisnīguma veicināšanai.
- Sadarbība, labprātīga vienošanās.
Bieži vien strīdi ir sekmīgi risināmi savstarpēju pārrunu ceļā un veidā, kas vairāk vai mazāk apmierina konfliktā iesaistītās puses, vai nu vismaz dod tām lielāku ieguvumu nekā strīda risināšana pilnīgas konfrontācijas apstākļos. Taču pozitīva risinājuma sasniegšanai pušu rīcībai jābūt proaktīvai un vērstai uz potenciālā strīda deeskalāciju un atrisināšanu. Civiltiesiskajās attiecībās piedalās vairākas puses, un strīda risinājums nav iespējams bez visu strīdus dalībnieku iesaistes. Taču praksē novērots, ka puses strīda risināšanai dažkārt vai nu nevelta pienācīgu uzmanību, nogaidot uz strīda atrisināšanos pašam no sevis, vai uzskata, ka pirmie soļi jāsper tieši pretējai pusei. Rezultātā puses nonāk situācijā, kuru ir grūti atrisināt tiesisku vai arī personisku iemeslu dēļ.
Strīda saprātīga risināšana nav tikai vienas puses pienākums vai atbildība, tas ir arī tās puses interesēs, kurai nosacīti ir taisnība. Pat tad, ja puse būs izlietojusi lielus finanšu resursus tiesvedībai, uzvarējusi tiesā un saņēmusi tai pozitīvu tiesas nolēmumu, tas nedos garantiju sekmīgai šī tiesas nolēmuma izpildei. Civiltiesiski “iznīcinot” pretinieku vai “iedzenot zaudējušo pusi stūrī”, kreditors var sastapties ar tiesas nolēmuma izpildes neiespējamību parādnieka mantas neesamības vai pat maksātnespējas dēļ. Tiesas izdots izpildu dokuments ir tikai instruments, kurš sankcionē izpildinstitūcijas (piemēram, zvērināta tiesu izpildītāja) likumā noteiktās darbības. Bez materiāla seguma tiesas nolēmumam nav praktiskas nozīmes prasījuma apmierināšanai.
Savstarpējās uzticamības un godīguma saglabāšana ir būtisks priekšnoteikums problēmu sekmīgam risinājumam, labvēlīgas tiesiskās un komercdarbības vides veicināšanai. Dažkārt pat neliela piekāpšanās saistību dalībniekiem nes krietni lielāku labumu, nekā strīdi un principiāla savas taisnības pierādīšana. Autora praksē ir daudz piemēru, kad saistības parādnieks laicīgi ir vērsies pie kreditora ar priekšlikumu par potenciālā strīdus priekšmeta risinājumu (vai vismaz vērsis uzmanību par priekšā stāvošām grūtībām), un strīds ir sekmīgi ticis novērsts vai atrisināts tā sākumstadijā. Un, diemžēl, ir nācies sastapties arī ar tādiem parādniekiem, kuri veic tiešas, pret kreditoru vērstas darbības, lai kreditoram apgrūtinātu iespējas nākotnē aizsargāt savas tiesības. Lieki piebilst, ka kreditors pēc šādām parādnieka nelabticīgas rīcības izpausmēm parasti ieņem stingri kaujiniecisku pozīciju, kur dialogam starp pusēm vairs nav vietas.
Priekšrocības labprātīgas vienošanās procesam ir konfidencialitāte, elastība sarunās, rīcības brīvība un, visticamāk, krietni mazāki juridiskie izdevumi.
- Mediācija.
Mediācija ir brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību. Savukārt, mediators ir pušu brīvi izraudzīta fiziskā persona, kura ir piekritusi vadīt mediāciju. Mediācijas procesā pusēm joprojām ir liela rīcības brīvība procesa norisē, lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības pārtraukt vai izbeigt mediācijas procesu. Mediators ir pilnībā neitrāla un personiski neieinteresēta persona, kuras mērķis ir panākt abām pusēm pieņemamu risinājumu. Mediators nedarbojas tikai vienas puses interesēs. Mediācija ir konfidenciāls process, tādēļ mediators pusei neizpauž otras puses sniegto informāciju, un mediatoru aizliegts nopratināt kā liecinieku par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi mediācijā (izņēmums ir sabiedriskās kārtības, īpaši bērna tiesību vai interešu aizsardzības nodrošināšanai, personas dzīvības, veselības, brīvības vai dzimumneaizskaramības apdraudējuma novēršanai, un mediācijā panāktās vienošanās izpildei). Minēto mediācijas principu ievērošanu nodrošina sertificēta mediatora piesaistīšana. Sertificētu mediatoru sarakstu ved Sertificētu mediatoru padome.
Lai arī mediācija ir pilnīgi brīvprātīgs process, pusēm ir vērts apsvērt mediācijas procesu, iesaistot mediatoru ar juridisko (var arī strīda raksturam atbilstošu citu speciālo) izglītību, jo puses dažkārt strīdu nespēj risināt personisku aizvainojumu vai zināšanu trūkuma dēļ. Turklāt Civiltiesiski strīdi paši par sevi ir juridiskas dabas. Pienācīgi kvalificēts sertificēts mediators ar juridisko izglītību spēs sniegt pusēm būtiskus ieguvumus, jo, darbojoties visu iesaistīto pušu interesēs kā neatkarīgs novērotājs no malas, noskaidros visus juridiski nozīmīgos faktus, pušu vēlmes, mērķus un potenciālos risinājumus, izvērtēs katras puses strīdus argumentu stiprās un vājās puses, juridisko kvalifikāciju, un vadīs strīda risināšanu, pēc iespējas puses samierinot un panākot tām atbilstošu risinājumu.
Pie papildus ieguvumiem mediācijas procesa izmantošanai var minēt, ka gadījumos, kad strīda izskatīšana jau ir nonākusi tiesā un puses mediācijas ceļā ir panākušas vienošanos, kuru apliecina mediatora izsniegts rakstveida apliecinājums par mediācijas rezultātu, un šī iemesla dēļ tiek izbeigta tiesvedība, pusēm tiek atmaksāta samaksātā valsts nodeva tiesā piecdesmit procentu apmērā.
- Pro bono.
Termins “pro bono publico” (tulkojot latviešu valodā, "sabiedrības labā"), parasti saīsināts pro bono, ir latīņu valodas frāze, ar ko apzīmē profesionālu darbu, kas tiek veikts brīvprātīgi un bez atlīdzības sabiedrības interesēs. Šis termins pa laikam ir dzirdams tieši saistībā ar juridisko profesionāļu sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem cilvēkiem, kuri juridisko palīdzību nevar atļauties, vai arī būtiska sabiedrības interešu aizskāruma gadījumā, kad pasīva vērošana no malas aiz taisnprātības apsvērumiem nav iespējama.
Tas, vai kāds juridiskās profesijas eksperts uzņemsies lietu vest bez maksas, ir šī profesionāļa ziņā. Taču, ja iesaistītās puses ieskatā strīds ir būtisks visas sabiedrības vērtību vai interešu aizsardzībai, un šī puse objektīvu iemeslu dēļ nevar atļauties kvalificētu juridisko palīdzību savu interešu aizsardzībai, ir vērts aptaujāt vairākus nozares ekspertus. Iespējams, kāds saskatīs vajadzību uzņemties lietas vešanu bez maksas. Tomēr šāda bezmaksas lietu vešana vairāk vērtējama kā izņēmums no ierastās kārtības.
- Nobeigums.
Apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka pietiekoša finansējuma trūkums juridiskās palīdzības piesaistīšanai nebūt nenozīmē zaudēšanu strīdā. Daudz kas ir atkarīgs no pušu godaprāta, vēlmes un gatavības panākt civiltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Tomēr, lai kāda būtu pušu savstarpējā mijiedarbība, tās nedrīkst neņemt vērā vienu no civiltiesību fundamentālajiem tiesību principiem – labas ticības principu. Tas noteic, ka katram savas subjektīvās tiesības jāīsteno un subjektīvie pienākumi jāizpilda, ievērojot citu personu pamatotas intereses. Rīkojoties pretēji labas ticības principam, pusēm ir jārēķinās, ka to subjektīvās tiesības var tikt ierobežotas pat tādā apmērā, ka to celtā prasība var tiesā tikt noraidīta. Piemēram, formāla savu tiesību izlietošana nolūkā piespiest oponentu uz kādu rīcību, kuru tas normālos apstākļos neveiktu, vai paralizēt tā darbību, var tikt atzīta par pretēju labas ticības principam.
