Kad noilgums ļauj nemaksāt?

25.08.2021 Kad noilgums ļauj nemaksāt?

Kad noilgums ļauj nemaksāt? Stāsts par līgumiem – pēc cik ilga laika iestājas maksājuma noilgums? Tēma no abām pusēm – gan tās, kas gaida samaksu, gan tās, kas kavē.     

Ikvienam, slēdzot līgumu, būtu jāzina, ka saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu un tā saucamo pacta sunt servanda principu katrs tiesisks darījums uzliek tā līdzējiem pienākumu izpildīt apsolīto. Tomēr jāņem vērā, ka prasījuma tiesību – izdarīt apsolīto – neizmantošanas gadījumā noteiktā laikā, tās ar laiku zūd.

Prof. K. Torgāns ir norādījis, ka: "nebūtu saprātīgi pieļaut, ka iespējamais parādnieks uz mūžīgiem laikiem atrodas zem parāda atprasīšanas vai vismaz tiesāšanās Damokla zobena".[1] Līdz ar to civiltiesībās ir ieviests noilguma institūts, kas ļauj izvairīties no nenoteiktības mantiskajās attiecībās un aizsargāt parādnieka tiesības un tiesiskās intereses.

Atbilstoši Civillikuma 1895. pantam vispārējais saistību tiesību noilguma termiņš ir 10 gadi, savukārt saskaņā ar Komerclikuma 406. pantu no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst 3 gadu laikā (ja vien likumā nav noteikts cits noilguma termiņš). Jautājums par Civillikumā un Komerclikumā noteiktā termiņa piemērošanu ir atkarīga no konkrētā darījuma veida, tādējādi primāri ir izvērtējamas darījuma puses un darījuma mērķis. Tādējādi, ja darījums tiek slēgts komercdarbības ietvaros, piemēram, piegādes līgums starp divām komercsabiedrībām, tad noilgums iestājas pēc 3 gadiem, savukārt, ja darījums tiek slēgts starp divām fiziskām personām kādām personīgām vajadzībām, tad būs piemērojams 10 gadu termiņš.

Attiecībā uz mirkli, ar kuru iepriekš minētais noilguma termiņš tiek skaitīts, jānorāda uz Civillikuma 1896. pantu, kas paredz kārtību, kādā nosakāms noilguma iesākuma brīdis. Proti, noilgums sāk ritēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību. Attiecīgi noilguma periods tiek sākts skaitīt līdz ar parādnieka maksājuma veikšanas pienākuma iestāšanos, kas attiecīgi rada kreditora prasību. Piemēram, ja līgums paredz parādnieka pienākumu veikt samaksu līdz 31. decembrim, tad pēc minētā datuma iestāšanās, parādniekam neizpildot saistību, sāk tecēt noilguma termiņš.

Tomēr jāņem vērā, ka ar 3 vai 10 gadu paiešanu vien nepietiek, lai konstatētu saistību noilgumu, un pastāv vairāki noilgumu pārtraukšanas gadījumi. Noilguma pārtraukšanu regulē Civillikuma 1902.–1906. pants, paredzot, ka noilgumu pārtrauc: 1) prasības celšana tiesā vai šķīrējtiesā; 2) atgādinājums parādniekam; 3) kreditora prasības atzīšana. Tādējādi noilguma pārtraukšanas pamatā ir vai nu uz parāda atmaksas īstenošanu vērsta kreditora iniciatīva, kas parādniekam skaidri norāda uz to, ka kreditors pret savu tiesību īstenošanu nav vienaldzīgs, vai savas saistības nepārprotama atzīšana no parādnieka puses.

Attiecībā uz kreditora vēršanos tiesā vai šķīrējtiesā šķietami jautājumi nerodas, tomēr abi pārējie gadījumi ir tikuši vairākkārt skaidroti tiesību doktrīnā, kā arī tiesu praksē, tostarp Augstākajai tiesai būtiski mainot līdz tam nodibināto praksi.  

Civillikuma 1905. pants paredz, ka noilgumu pārtrauc kreditora atgādinājums parādniekam, kas ir parādniekam adresēts kreditora gribas izteikums, no kura izriet prasījums izpildīt nokavēto saistību. Tiesu praksē ir atzīts, ka kreditora atgādinājumam ir jābūt paziņotam individuāli un personiski parādniekam un tajā jābūt nepārprotami paustai kreditora gribai prasīt konkrētas saistības izpildi.[2] Tādējādi vienkārša saziņa starp parādnieku un kreditoru nav pietiekama, lai konstatētu noilguma pārtraukšanu.

Tāpat vērā ņemams, ka, lietai nonākot līdz tiesai, parādniekam būs pienākums tiesā iesniegt pierādījumus, kas pierāda atgādinājuma faktu.[3] Šeit jāmin salīdzinoši nesenais Augstākās tiesas spriedums, kurā tiesa atkāpās no iepriekšējās judikatūras un atzina, ka neviena tiesību norma neuzliek kreditoram pienākumu pierādīt faktu, ka parādniekam nosūtīto atgādinājumu pēdējais patiešām saņēmis.[4] Attiecīgi pietiek ar atgādinājuma nosūtīšanu uz parādnieka deklarēto dzīvesvietas adresi, pieprasot parāda atmaksu un nav nepieciešami pierādījumi par tās saņemšanu, jo no parādnieka kā personas, kas objektīvi zina (nevar nezināt) par neizpildītām saistībām un šā iemesla dēļ iespējamiem kreditora prasījumiem vai atgādinājumiem, būtu saprātīgi sagaidāms, ka pastkastītes saturs vismaz periodiski tiek pārbaudīts. Pretējā gadījumā minētais varētu tikt izmantot ļaunprātīgi, piemēram, parādniekam neizņemot ierakstītu vēstuli un tādējādi ļaunprātīgi novilcinot laiku un attiecīgi mākslīgi radot noilguma iestāšanos.

Savukārt saskaņā ar Civillikuma 1906. pantu noilgums tiek pārtraukts arī tad, ja parādnieks pats “kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību”. Likumdevējs nav noteicis, kādā veidā parādniekam ir jāatzīst parāds, neizvirzot prasības atzīšanas formai, bet, skaidrojot iepriekš minētās tiesību normas saturu, tiesību doktrīnā ir norādīts, ka kreditora prasījuma atzīšana var izpausties tādās darbībās, kā parāda dzēšanas uzsākšana, dokumentos vai parādnieka izteikumos, kā arī lūgumā pagarināt saistības izpildes termiņu.[5] Tādējādi parāda atzīšana var notikt gan tiešā veidā, piemēram, nosūtot kreditoram attiecīgu rakstisku paziņojumu, gan arī netiešā veidā, kad pret kreditoru vērsta darbība ir uztverama kā parāda atzīšana, un kas var izpausties, piemēram, kā parāda daļas samaksa

Attiecīgi, iestājoties kādam no iepriekš minētajiem gadījumiem, tiek pārtraukts noilgums. Jāņem vērā, ka noilguma pārtraukums nozīmē to, ka ar pārtraukuma brīdi sāk tecēt jauns noilguma termiņš, līdz ar to, iestājoties kādam no minētajiem apstākļiem, termiņš tiek skaitīts no jauna.

Kā vēl viens būtisks jautājums, runājot par noilgumu, jāapskata gadījums, kurā, piemēram, kāda no pusēm nav pamanījusi tā iestāšanos. Pirmkārt, norādāms, ka noilgums nav šķērslis prasības pieteikuma iesniegšanai, tā pieņemšanai un tiesvedības ierosināšanai, bet, konstatējot noilguma iestāšanos, ja uz tā iestāšanos norāda kāds no lietas dalībniekiem, prasība būs noraidāma.

Otrkārt, jāapskata jautājums, vai tiesai pašai pēc savas iniciatīvas ir pienākums norādīt uz noilgumu, ja puses to nav izdarījušas? Lai gan šis jautājums ilgstoši ir bijis neviennozīmīgs, balansējot starp civilprocesā pastāvošo sacīkstes principu un principu, saskaņā ar kuru  tiesai pašai jāzina likumi, tomēr Augstākās tiesas praksē ir skaidri norādīts, ka atsaukšanās uz noilgumu civilprocesā ir atbildētāja prerogatīva dispozitivitātes un sacīkstes principu ietvarā.[6] Tas nozīmē, ka tiesa nevar pildīt vienas puses pārstāvja lomu un piemērot noilgumu pēc savas iniciatīvas.  

Līdz ar to ir jāatceras, ka ir būtiski sekot līdzi saistību izpildes termiņiem, kā arī regulāri atgādināt parādniekiem par saistību izpildi, pretējā gadījumā riskējot ar noilguma iestāšanos un iespējas saņemt saistību izpildi zaudēšanu.

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 246.-247. lpp.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 4. jūlija spriedums lietā Nr. C20229814 SKC 248/2017.

[3] Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 6. jūlija spriedumu lietā Nr. SKC-327/2017.

[4] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020. gada 3. decembra spriedums lietā Nr. SKC-12/2020.

[5] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 243.lpp

[6] Senāta sprieduma lietā Nr.SKC-2482/2015, Nr.SKC-327/2017 un Nr.SKC-292/2018.