Par Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumu un tā grozījumiem

10.04.2019 Par Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumu un tā grozījumiem

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (Sankciju likums) ir spēkā kopš 2016.gada 1.marta, savukārt 2019.gada 1.maijā stāsies spēkā būtiski minētā likuma grozījumi. 

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (Sankciju likums) ir spēkā kopš 2016.gada 1.marta, savukārt 2019.gada 1.maijā stāsies spēkā būtiski minētā likuma grozījumi. 
Pirmkārt, jāņem vērā, ka pienākums ievērot un izpildīt sankcijas attiecas uz visām fiziskajām un juridiskajām personām. Tātad nav ierobežots to personu loks, kurām sankciju neizpildīšanas gadījumā var iestāties nelabvēlīgas sekas. Par sankciju pārkāpšanu sods ir paredzēts Krimināllikuma 84.pantā, līdz pat brīvības atņemšanai. Turklāt, ja atbilstoši pašreizējai Krimināllikuma 84.panta redakcijai kriminālatbildība paredzēta par sankciju regulējošo normatīvo aktu tīšu pārkāpšanu, tad atbilstoši plānotajiem šī panta grozījumiem (šīs informācijas sagatavošanas brīdī pieņemti 2.lasījumā) kriminālsods paredzēts par sankciju pārkāpšanu un norāde uz tīša pārkāpuma izdarīšanu pantā nav ietverta. Tādējādi jāuzmanās arī no ne tīša sankciju pārkāpuma.

Lai spētu šo ikvienai personai uzlikto pienākumu ievērot, ir jāsaprot, kas ir sankcijas un kas ir jādara, lai persona būtu droša, ka tā neizdara likumpārkāpumu.

Sankcijas ir ārpolitikas instruments, kura mērķis ir nevardarbīgā ceļā novērst starptautisko tiesību pārkāpumus. Sankcijas var definēt arī kā pret valsti, režīmu, vienību vai personu (fizisku vai juridisku) vērstus pasākumus par starptautisko tiesību pārkāpumiem, visbiežāk - pret konkrētām personām, grupām, vienībām ar uzdevumu mainīt to uzvedību (Vadlīnijās sankciju efektīvai ieviešanai Latvijā sniegtās definīcijas). Sankciju veidi noteikti Sankciju likuma 4.pantā un tie ir: 1) finanšu ierobežojumi; 2) civiltiesiskie ierobežojumi; 3) ieceļošanas ierobežojumi; 4) stratēģiskas nozīmes preču un citu preču aprites ierobežojumi; 5) tūrisma pakalpojumu sniegšanas ierobežojumi. Kā skaidrojusi Ārlietu ministrijas, kas ir koordinējošā iestāde saziņā par sankciju noteikšanu, ieviešanu un izņēmumu piemērošanu Latvijā, pārstāve (intervija publicēta 2019.gada marta žurnālā “Bilances juridiskie padomi”), lai noteiktu sankciju attiecināmību, pirmais solis būtu saprast sankciju veidu pēc būtības, kādi ir ierobežojošie pasākumi, uz kādām precēm tie attiecas, un tad nākamais solis ir saprast, vai fiziskā vai juridiskā persona, ar ko veidojas sadarbība, sankciju izpratnē ir “tīra”. Protams, bez attiecīgas “sagatavošanās” un apzinātas iekšējo procesu uzlabošanas gan šos soļus, gan citas nepieciešamās darbības, kas vērstas uz sankcijās paredzēto ierobežojumu pārbaudi, īstenot ir grūti. Nav arī visiem piemērotas, vienotas, konkrētas procedūras, kuru ievērojot sankciju pārkāpšanas risks tiktu izslēgts. Tādējādi katram būtu jāizvērtē – vai es zinu, kas ir mani sadarbības partneri un patiesā labuma guvēji, kādi ir mani sankciju pārkāpumu riski u.tml., un jānodrošinās, ka sankcijas tiek ievērotas.

Šī “izvērtēšana” konkrētam subjektu lokam tiks noteikta par pienākumu. Proti, 2019.gada 1.maijā stāsies spēkā grozījumi Sankciju likumā, atbilstoši kuriem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Valsts ieņēmumu dienesta un Patērētāju tiesību aizsardzības centra uzraudzībā esošajām personām (noteiktas likuma 13.panta 4., 42. un 43.daļā) būs jāveic un jādokumentē starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējums, lai noskaidrotu, novērtētu, izprastu un pārvaldītu savai darbībai vai klientiem piemītošo starptautisko un nacionālo sankciju riskus; pamatojoties uz šo novērtējumu, uzraudzībā esošajām personām būs jāizveido starptautisko un nacionālo sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu, tostarp izstrādājot un dokumentējot attiecīgās politikas un procedūras; par šī pienākuma neizpildīšanu tām varēs piemērot administratīvās sankcijas un uzlikt naudas sodu līdz pat 5 000 000 euro. Tādējādi attiecībā uz minētajiem subjektiem nav šaubu – bez konkrētas rīcības, izstrādājot/papildinot iekšējās procedūras, - neiztikt. Tomēr arī citām personām, gan juridiskām, gan fiziskām, ir pienākums nodrošināt, ka sankcijas tiek ievērotas, un mūsu ieteikums būtu izveidot tādu iekšējo procedūru un kārtību, ka pirms jebkura darījuma noslēgšanas tiek veikti noteikti izpētes soļi, lai pārliecinātos par sadarbības partnera personu un tās labuma guvējiem.

Lai sankciju mērķis tiktu sasniegts un lai sankcionētās personas uzvedība tiktu mainīta, sankciju piemērošanā nav pieļaujami “robi” un ikviens ir atbildīgs par šādu “robu” neradīšanu, proti, sankciju ievērošanu. Par pienākuma ievērot sankciju režīmus nopietnību liecina arī iepriekš minētie sodi par sankciju un ar tām saistītā normatīvā regulējuma pārkāpumiem. Tādējādi ir svarīgi neatstāt šos jautājumus pašplūsmā.