Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetences robežas strīdu risināšanā starp patērētāju un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju

31.08.2021 Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetences robežas strīdu risināšanā starp patērētāju un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju

Sprieduma analīze - SKA-693/2021 “Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetences robežas strīdu risināšanā starp patērētāju un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju”

Cilvēku dzīve ir saistīta ar pārvietošanos, tajā skaitā ar aviotransportu, un nereti nākas piedzīvot sarūgtinājumu saistībā ar kavētiem vai atceltiem avioreisiem arī pandēmijas laikā. Lielākoties aviopasažieri pārzina savas tiesības un dzirdējuši par kompensācijas pieprasīšanas iespējām. Tomēr kompensācijas pieprasīšanas procesā ir iespējami sarežģījumi, jo process nav skaidri noregulēts. Lai ieviestu lielāku noteiktību Patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetencē strīda risināšanā ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju, bija ne tikai jāgroza tiesiskais regulējums, kas stājies spēkā jau 2016.gada 1.janvārī, bet arī jāveido judikatūra, uz ko norāda turpmāk analizējams spriedums.

Senāta Administratīvo lietu departaments 2021.gada 8.februāra spriedumā lietā Nr.SKA-693/2021 (Spriedums) precīzi norāda uz strīdiem, kuros Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir kompetents izdod administratīvo aktu un kur akta izdošana ir procesuāli attaisnota, proti, konstatējot iespējamu patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu. Visos citos gadījumos Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir tiesības rīkoties kā palīdzības sniedzējam, piemēram, sniegt informāciju vai konsultācijas, neizdodot administratīvo aktu.

Lietas būtība

Pieteicēji – privātpersonas, vērsās Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (turpmāk – Centrs) ar iesniegumu, kurā lūdza uzlikt pienākumu aviosabiedrībai izmaksāt pieteicējiem kompensāciju saistībā ar atceltiem lidojumiem. Centrs sniedza pieteicējiem atbildi, ka konkrētajā gadījumā aviosabiedrībai nav pienākuma izmaksāt pieteicējiem kompensāciju un ka Centram nav pienākuma ierosināt pret aviosabiedrību administratīvā pārkāpuma lietvedību. Pēc šādas Centra atbildes pieteicēji vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par administratīvā akta izdošanu, ar kuru tiktu atzītas pieteicēju tiesības saņemt kompensāciju.

Administratīvā rajona tiesa nolēma izbeigt tiesvedību, jo uzskatīja, ka prasījums par pienākuma uzlikšanu par administratīvā akta izdošanu nav izskatāms administratīvā procesa kārtībā. Centrs ir atbildīgā iestāde par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91[1] (turpmāk – Regula) izpildi Latvijā. Izvērtējot Centra kompetenci, tiesa nonāca pie secinājuma, ka Centram nav kompetences risināt patērētāju individuālos strīdus ar ražotāju, pakalpojumu sniedzēju vai pārdevēju, izdodot administratīvos aktus. Strīds par pieteicēju tiesībām saņemt kompensāciju saskaņā ar Regulas noteikumiem pēc sava rakstura ir privāttiesisks, līdz ar to pieteicēji nevar prasīt administratīvā akta izdošanu, ar kuru aviosabiedrībai tiktu uzdots novērst iespējamā pārkāpuma radītās sekas.

Pieteicēji par minēto tiesas lēmumu iesniedza blakus sūdzību, norādot, ka Centra atbildes uz patērētāju sūdzībām ir administratīvie akti. Šāda atziņa, iesniedzēju prāt, bija nostiprinājusies judikatūrā. Pieteicēju tiesības vērsties tiesā izriet no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma[2] 25.panta 10.1daļas, kas tieši noteic, ka Centra lēmumu var pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Centrs nevar aizbildināties ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, lai ignorētu Regulā noteikto un speciālās likuma „Par aviāciju” normas, kas Centru noteic kā atbildīgo iestādi par Regulas ievērošanu. Centra iesaiste Regulas ievērošanas uzraudzībā ir īpaši būtiska tādēļ, ka patērētājam, ceļot prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, ir jāmaksā valsts nodeva, un bieži vien šajās attiecībās ir ārvalsts elements, kam ir nozīme tiesas nolēmuma izpildē. 

Izvērtējot lietas apstākļus, Senāts atzina par pareizu pirmās instances tiesas lēmumā sniegtos secinājumus par Centra kompetenci un patērētāju tiesībām (to neesību) prasīt konkrēta satura administratīvā akta izdošanu. Turpmāk apkopotas būtiskākas Senāta atziņas attiecībā uz Centra kompetences robežu noteikšanu.

Senāta atziņas

Senāts ir nostiprinājis atziņu, ka Centram ir kompetence izdot administratīvos aktus tikai tad, ja pieļautais pārkāpums ir radījis, vai varētu radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm. Turklāt Centra ziņā ir novērtēt, vai konkrētā gadījuma apstākļi liecina par iespējamu patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu.

Ja patērētājs aizsargā savas individuālās tiesiskās intereses, tad tiesiskajā regulējumā ir paredzēti citi līdzekļi individuālajai interešu aizsardzībai, ja pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atsakās izpildīt patērētāja prasījumu vai patērētāju neapmierina pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvātais risinājums. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmito daļu patērētājs ir tiesīgs vērsties:

  • Centrā, lai saņemtu palīdzību strīda risināšanā;
  • pie patērētāju ārpustiesas strīdu risinātāja, ja attiecīgajā jomā tāds ir izveidots;
  • Patērētāju strīdu risināšanas komisijā, ja Centrā patērētājam sniegtā palīdzība strīda risināšanā nav nodrošinājusi rezultātu, un attiecīgajā jomā ir iespējams sasaukt Patērētāju strīdu risināšanas komisiju strīda izskatīšanai;
  • tiesā.

Senāts atzina, ka Centra atbilde uz patērētāja iesniegumu nav vērtējama kā lēmums, bet gan kompetentās iestādes viedoklis par iesniegumā apskatīto situāciju. Šāds viedoklis nevienai privātpersonai tiesiskas sekas nerada. Līdz ar to šāda Centra atbilde nevar tikt pārsūdzēta tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1daļu. Attiecīgi šī atbilde nav uzskatāma par pieteicēju minētajā tiesību normā paredzēto lēmumu, kuru varētu pārsūdzēt.

Turklāt Senāts norādīja, ka pieteicēju negatīvā pieredze saistībā ar viņu sūdzības izskatīšanu ārpustiesas ceļā nevar būt pamats ignorēt likumā paredzēto strīdu risināšanas kārtību, piedēvējot Centram likumā neparedzētu pienākumu risināt patērētāju tiesību individuālos strīdus ar administratīviem aktiem. Patērētāji savas tiesības var aizsargāt arī, vēršoties ar attiecīgu prasību vispārējās jurisdikcijas tiesā, neatkarīgi no tā, kāds ir Centra sniegtais viedoklis par konkrēto situāciju. Pieteicēju norādītais, ka par šādas prasības iesniegšanu tiesā būtu jāmaksā valsts nodeva, nenozīmē, ka tāds tiesību aizsardzības līdzeklis nepastāv, nav pieejams vai nav gana efektīvs.

Senāts arī norādīja uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, proti, 2016.gada 17.marta spriedumiem lietās C-145/15 un C-146/15[3], no kuriem kopumā izriet, ka dalībvalstīm ir tiesības, nevis pienākums pilnvarot atbildīgo iestādi (Latvijā – Centru) reaģēt uz individuālu sūdzību ar administratīvo aktu. Turklāt minētajā spriedumā ir atzīta tiesu loma aviopasažieru tiesību aizsardzībā un piešķirta nozīme tam, ka šādās lietās personas var tieši atsaukties uz Regulas normām. Papildus Eiropas Savienības tiesa secinājusi, ka Regulas Nr. 261/2004[4] 16.pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, piemērojot šā panta 1.punktu, katras dalībvalsts ieceltai iestādei, kurai ir iesniegta pasažiera individuāla sūdzība pēc tam, kad gaisa pārvadātājs ir atteicies pasažierim samaksāt minētās regulas 7.panta 1.punktā noteikto kompensāciju, nav jānosaka piespiedu pasākumi pret šo gaisa pārvadātāju ar mērķi piespiest to samaksāt šo kompensāciju (minētā sprieduma 38.punkts).

Nobeigumā apkopojot izklāstīto, secināms, ka patērētāja vēršanās PTAC ne visos gadījumos rezultēsies ar administratīvā akta izdošanu. PTAC sniegtā palīdzība var ietvert arī kompetentās iestādes viedokli par strīdīgo situāciju, kurā ir iesaistīts patērētājs.

[1] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91.

[2] Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1daļa.

[3] Eiropas Savienības Tiesas 2016.gada 17.marta spriedums lietā C-145/15 un spriedums lietā C-146/15.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 11.februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91.