Vai darba devējs var likt vakcinēties?

27.04.2021 Vai darba devējs var likt vakcinēties?

Publiskajā telpā arvien biežāk saskaramies ar informāciju par dažādiem gan obligātiem, gan rekomendējamiem līdzekļiem cīņā pret Covid-19 un iespējamiem ilgtermiņa risinājumiem, lai mēs ikviens varētu atgriezties pie ierastā ikdienas režīma. Kā viens no visefektīvākajiem līdzekļiem cīņā pret Covid-19 šobrīd tiek uzskatīta vakcinācija pret Covid-19.

Tomēr plašas diskusijas ir izraisījis informācijas trūkums par vakcīnu efektivitāti, tās  pieejamība, vakcīnu ieviešanas stratēģija un jaunizveidotais Vakcinācijas projekta birojs, kura mērķis ir nodrošina iespēja vakcinēties pusotram miljonam Latvijas iedzīvotāju, kā arī jautājumi par iedzīvotāju tiesībām atteikties no šādas vakcinēšanās.

Veselības ministrija gan skaidro, ka šobrīd vakcinēšanās pret Covid-19 ir brīvprātīga un pilnībā valsts apmaksāta.[1] Līdz ar to vismaz šobrīd nevajadzētu rasties bažām par to, ka iedzīvotāju vakcinācija pret Covid-19 varētu tikt noteikta kā obligāta.

Atbilstoši Veselības ministrijas informatīvajam ziņojumam "Par Covid-19 vakcinācijas plānu", optimistiskākajā variantā līdz 2021.gada vasaras beigām plānots vakcinēt līdz pat 70% Latvijas iedzīvotāju.[2] Tas nozīmē, ka jautājums par obligātu vakcināciju pret Covid-19 tomēr varētu aktualizēties un pašreizējā pozīcija mainīties, ja iedzīvotāju aktivitāte un vēlme vakcinēties nebūs pietiekoša.

Iespēju robežās jau šobrīd tiek uzsākta Ministru kabineta noteikto prioritārās sabiedrības grupas iedzīvotāju, piemēram, veselības aprūpes darbinieku, vakcinēšana. Arī aizsardzības ministrs A. Pabriks publiskajā telpā paziņojis, ka Latvijas armijā vakcinēšanās pret Covid-19 tiek plānota kā obligāta.

Ja šo personu aktivitāte nebūs pietiekoša un netiks vakcinēts arī plānotais iedzīvotāju skaits, paaugstinoties epidēmijas draudiem, Veselības ministrs būtu tiesīgs izdot rīkojumu par atsevišķu iedzīvotāju grupu obligātu vakcināciju.[3]

Tomēr jau šobrīd darba devēji gan Latvijā, gan visā pasaulē, rūpējoties par savu darbinieku un klientu drošību, aktualizē diskusijas par savu darbinieku obligātu vakcinēšanu pret Covid-19, kas savukārt rada jautājumu un diskusijas par to, vai normatīvais regulējums Latvijā to pieļauj.

Vai darba devējs šobrīd var noteikt darbiniekiem pienākumu vakcinēties pret Covid-19?

Nodibinot darba tiesiskās attiecības, darba devējs, cita starpā, apņemas nodrošināt darbinieku veselībai nekaitīgus darba apstākļus.[4] Tas nozīmē, ka darba devējam ir pienākums rūpēties, lai darbinieka un viņa kolēģu veselība darba vietā netiktu apdraudēta.

Lai to nodrošinātu, pirms darba līguma noslēgšanas, darba devējam ir tiesības pieprasīt, lai pretendents veic pirmreizējo obligāto veselības pārbaudi (OVP), kas ļautu pārliecināties par viņa piemērotību paredzētā darba veikšanai.[5] Jo īpaši tas ir svarīgi gadījumos, kad veicamais darbs saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, tāpēc Ministru kabinets ir atsevišķi uzskaitījis šādus darbus un tiem noteicis speciālu OVP veikšanas kārtību.[6]

Arī darbiniekam šajā ziņā ir noteikti pienākumi, proti, pamatojoties uz attiecīgu darba devēja rīkojumu, nekavējoties veikt OVP gadījumos, kad šādas pārbaudes veikšana paredzēta normatīvajos aktos vai darba koplīgumā vai arī pastāv pamatotas aizdomas par darbinieka saslimšanu, kas rada vai var radīt draudus viņa vai citu cilvēku drošībai vai veselībai. Personām, tai skaitā arī darbiniekiem, ir noteikts pienākums ir nepakļaut citas personas inficēšanās riskam.[7] Vienlaikus Epidemioloģiskās drošības likums nosaka, ka personas, kuras tiek nodarbinātas ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos, šādos darbos aizliegts nodarbināt, ja radušās aizdomas par personas inficēšanos ar infekcijas slimību, bet bīstamas infekcijas slimības gadījumā ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos aizliegts nodarbināt arī personas, par kurām ir radušās epidemioloģiski pamatotas aizdomas, ka tās ir atradušās paaugstināta inficēšanās riska apstākļos, vai personas, kuras Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs ir noteicis kā kontaktpersonas.[8]

Tas nozīmē, ka pastāvot saslimšanas un infekcijas, tai skaitā arī Covid-19, pazīmēm, darba devējs pienākums ir nosūtīt darbinieku veikt ārpuskārtas OVP, lai pārliecinātos par darbinieka veselības stāvokli. Būtiski gan norādīt, ka izdevumus, kas saistīti ar veselības pārbaudes veikšanu, sedz darba devējs.[9]

Vēl jo vairāk, ja persona tiek nodarbināta ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītā darbā un ja radušās aizdomas par inficēšanos ar infekcijas slimību, darba devējam ir aizliegts nodarbināt šādu personu, un arī šajā gadījumā darbinieku nekavējoties jānosūta veikt ārpuskārtas OVP.

Ja ārpuskārtas OVP pārbaudē darbiniekam tiek konstatēta pārejoša darbnespēja, darbiniekam jāveic atveseļošanos atbilstoši ārsta norādījumiem un pēc atveseļošanās, kad vairs nav konstatējams apdraudējums citām personām, darbinieks var turpināt veikt nolīgto darbu.

Ja darbinieks pārejošās darbnespējas dēļ tomēr  neveic darbu vairāk nekā 6 mēnešus, ja darbnespēja ir nepārtraukta, vai 1 gadu 3 gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem, atsevišķos gadījumos darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu, ievērojot 10 dienu uzteikuma termiņu.

Savukārt, ja pēc OVP ir saņemts ārsta atzinums, ka darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un darba devējam ar darbinieka piekrišanu nav iespēju viņu nodarbināt citā darbā, darba devējam ir tiesības nekavējoties uzteikt darba līgumu.  

Gadījumā, ja darbinieks tomēr atsakās izpildīt šādu darba devēja rīkojumu un neveic OVP, darba devējs, katru gadījumu izvērtējot individuāli, lai pasargātu paša darbinieka un citu cilvēku drošību un veselību, ir tiesīgs atstādināt darbinieku no darba vai pat uzteikt darba līgumu.

Jau šobrīd noteiktas slimības, pret kurām darba devējam noteikts pienākums obligāti vakcinēt noteiktu profesiju darbiniekus. Ministru kabinets[10] nosaka infekcijas slimības, piemēram, B hepatīts, trakumsērga, ērču encefalīts un dzeltenais drudzis, pret kurām atsevišķās profesijās nodarbinātām personām, piemēram, ārstniecības personām un veterinārmedicīnas speciālistiem, vakcinācija veicama obligāti.

Tomēr jānorāda, lai arī vakcinācijas noteikumi nosaka obligāti vakcinējamās personas un darba devējam nosaka pienākumu nodrošināt vakcinēšanos noteiktos darbos nodarbinātiem darbiniekiem, normatīvais regulējums paredz gan personām, gan arī darbiniekam tiesības atteikties no šādas vakcīnas un nenosaka konkrētas tiesiskas sekas, par atteikšanos vakcinēties.

Gadījumā, ja darbinieka darbs paredz pienākumu vakcinēties, bet darbinieks atsakās no vakcinācijas, darba devējam ir pienākums noformēt atteikšanos rakstiski. Dokumentu paraksta darbinieks, darba devējs vai viņa pārstāvis.[11] Tādējādi darba devējs var pierādīt to, ka ir pildījis savu pienākumu nodrošināt darbiniekam šādu iespēju vakcinēties.

Šobrīd Covid-19 nav iekļauts šo infekcijas slimību sarakstā, līdz ar to normatīvais regulējums neparedz noteiktu amatu darbiniekiem vakcināciju pret Covid-19. Tomēr ņemot vēro pašreizējo regulējumu un darbinieku tiesības atteikties no vakcinēšanās, Covid-19 slimības iekļaušana šajā rakstā neieviestu būtiskas izmaiņas attiecībā uz personas brīvu izvēli vakcinēties.

Līdz ar to esošais regulējums paredz darba devējam noteiktus mehānismu, kā pasargāt darbinieka un citu personu veselību gadījumā, piemēram, ja darbiniekam ir parādījušās infekcijas pazīmes vai rodas aizdomas par inficēšanos ar slimību. Tomēr regulējums neparedz darba devējam tiesības pieprasīt no darbinieka vakcinēties pret Covid-19, lai jau savlaicīgi samazinātu inficēšanās riskus.

No iepriekš minētā var secināt, ka atbilde uz jautājumu, vai darba devējs var noteikt pienākumu darbiniekiem vakcinēties pret Covid-19 ir , normatīvais regulējums Latvijā šobrīd neparedz darba devējam šādas tiesības noteikt obligātu prasību vakcinēties pret Covid-19. Tas nozīmē, ka darba devējam joprojām jāizmanto tie mehānismi, kas noteikti Darba likumā, un gadījumā, ja darbiniekam parādās Covid-19 raksturīgi simptomi, darbinieks nekavējoties ar rīkojumu jānosūta veikt ārpuskārtas OVP un, ja darbinieks šādu rīkojumu nepilda, darba devējam ir tiesības  atstādināt no darba.

Līdzīgu skaidrojumu par to, vai iedzīvotāju vakcinēšanās pret Covid-19 ir obligāta, sniedzis arī tiesībsargs J. Jansons, norādot, ka vakcinācija pret Covid-19 normatīvajos aktos nav norādīta kā obligāta, vakcinēšanās pret Covid-19 ir brīvprātīga un nevar būt piespiedu kārtā iniciēta no darba devēja puses.[12]

Ja darba devējs tomēr gribētu vai pat noteiktu pienākumu darbiniekiem vakcinēties pret Covid-19 un šo prasību pamatotu ar citu darbinieku un klientu veselības aizsargāšanu, darba devējam šobrīd nav tiesiska pamata šādu prasību izvirzīt, kā arī nav tiesisku mehānismu gadījumos, ja darbinieki izmantotu savas tiesības atteikties no šādas vakcinēšanās. Šādā gadījumā darba devējam nebūtu tiesiska pamata, darbiniekam, kurš atteicies vakcinēties pret Covid-19, piemēram, uzteikt darba līgumu vai radīt kādas citas negatīvas sekas. Būtiski arī norādīt, ka šādam darba devējam būtu jāņem vērā arī iespējamie riski, kas saistīti ar amata pretendentu vai esošo darbinieku, kuri brīvprātīgi nav vakcinējušies pret Covid-19 vai pauduši viedokli pret šādu vakcinēšanos, diskrimināciju no darba devēja puses.

Līdz ar to, šobrīd darba devējiem cīņā ar Covid-19 jāturpina ievērot spēkā esošie normatīvie akti, attiecīgo iestāžu rekomendācijas un ārkārtējās situācijas laikā noteiktie papildus pienākumi, kā piemēram, nodrošināt darbiniekiem attālinātā darba iespējas un individuālos aizsardzības līdzekļus, lai šis daudzo neskaidrību un pārmaiņu laiks beigtos pēc iespējas ātrāk. Tomēr nepārprotami skaidrs šobrīd tas, ka cīņā ar Covid-19 aktīvi jāiesaistās gan darba devējiem, gan darbiniekiem.

Ekranuzemums 2021 04 27 170105